Lāča Pasaule

Vārds Visumam

Iedomājies sauli naktī, iztēlojies vārdus klusumā, tekstu uz baltas lapas, savādnieku starp ikdienišķiem ļaudīm. Aizdomājies par tiem, kas uz šo visu no augšas skatās, atceries par tiem, kas lūdz no lejas. Padomā par to, kurš esi tu pats. Apdomājies par to, kas ir kas.

Caur caurēm dziļš un tai pat laikā sekls ir tas cilvēks. Reti viņam zināms ir stāsts, ko stāsta Visums, vēl retāk Visumam ir zināms stāsts, ko stāsta cilvēks. Tas rada ceļojumu iztēles zemē, apskatot to, kā tad būtu, ja viens runātu otra vārdiem- ja Visums runātu latviski, bst latvietis- ar Visuma zvaigžņu valodā.

Vai latvietis, tad runātu par to, cik Piena ceļš viendien daiļi izrunājies? Vai viņš stāstītu par tāltālām planētām, kur dzīve rādās abstrakti citādāka- neiedomājamām krāsām izkrāsota un īpatnēju dzīvības formu pārpildīta?

Vai Visums tad runātu ar citiem latviešiem par to, cik sačakarēta ir ekonomika, cik bedres dziļas un kas kurā bedrē atrodas?

Varbūt gan Visumā būtu palikušas atmiņas no svētceļojumiem caur melnām tālēm un tas runātu viedā latviešu valodā. Varbūt latvietis sajustu Ziedoņa dzirksti sevī un sāktu runāt dzejā vai skaistās epfinānijās.

Stāsts ir visur, teiktu Visums. Stāsts ir ikviens, papildinātu latvietis. Un tas jau būtu stāsts, ja šie abi, Visums un latvietis, papildinātu viens otra sakāmo. Tas būtu kas īpašs- kā skats no lejas un skats, kas nolaižas, līdz lejas līmenim, sastopas un palīdz tam, kas lejā ir tapt par tādu, kas piecelties spēj.

Patiesībā

Saule vienmēr spīd. Arī naktī. Tā nenogurst sildīt, tā silda bez apstājas. Tikai ļaudis aizmirst par sirds siltumu un mēdz kļūt auksti, neinteresanti.

Vārdi klusumā ir domas, bet teksts uz baltas lapas ir domu vizualizēšana. Teksts uz baltas lapas ir maģiska, cilvēku izdomāta spēja parādīt citiem dzīves kodu- mūsu domas, stāstus, sajūtas un vēlmes. Tas ir kods, kas ļauj izpētīt dzīvi, kas, starp citu, kādā īpašā brīdī un veidā, var savienot arī ar pašu Visumu.

Savādnieks starp normāliem ļaudīm, visticamāk, ir ģēniijs, tāds, kas apgaismots ar Visuma gudrību un zina vairāk. Vai arī tas ir kāda nesaprasts atspoguļojums kam dziļākam par Visumu, kam tādam, ko normālajam cilvēkam saprast nav lemts.

Vien atliek noskaidrot kurš no Visa esi Tu pats. Tas varbūt paskaidros kas ir kas un, kas zina, noskaidrosi arī kā savienojas šis stāsts.

Hmm, varbūt pajautā Visumam, ja to satiec?

Ar iedvesmu
LacisRaksta.

Sniegs

Fotogrāfijas ar notikumu, kas iedvesmoja šo darbu meklē šeit: http://www.facebook.com/media/set/?set=a.497406173653387.1073741826.100001520272304&type=1 !

Satiec fotogrāfu un tu redzēsi dzīvi. Viņš tev pastāstīs, kas ir skaists un kas ir vēl skaistāks. Jums nebūs klusuma brīžu neveiklu, būs tikai stāsti vai bildēšanās. Lai redzētu dzīvi- satiec fotogrāfu.

Tas bija skaisti. Bija dienas vidus, saulains un auksts. Ceļš nebija tāls, enerģijas bija daudz. Dabas skaistums valdzināja un priecēja acis. Mēs gājām caur mežu, pa taciņu. Zem zābakiem sprakšķēja sniegs sasalušais. Sākumā mums šķita, ka būs sērsna, nekas neizdosies. Taču veiksme bija mūsu pusē. Tur bija mīksts sniegs, tāds kā zefīrs, kurā iegrimt un aizmigt. Dziļš.

Viņi devās augšā un viņa palika lejā. Kalns bija veca slēpošanas trase, kur dažviet vēl bija manāmi veci elektrības vadi, kuros sapīties. Dažviet kāds nogāzies koks- tas viss- adrenalīnam. Statīvs bija jāuzliek, jānoregulē ierīces, jābūt gatavai notvert mirkli.

Pēc kāda brīža arī sākās. Viņi devās lejā un vien varēja saskatīt kā mazs melns punktiņš sāk kustēt un aiz sevis atstāj līniju. Dēlis iegrima sniegā, viss svars braucējam pārnesās uz aizmuguri, lēns un mierīgs slīdējums ar laiganiem pagriezieniem līdz pirmajam tramplīnam. Fotokamera notēmēta un tik ķer, ķer un ķer mirkļus citu pēc cita. Viņi nobrauc lejā, pienāk klāt un skatās bildes.

-Šī laba, riktīgi forša!-
-Wooow, malacis, šī ir ģeniāla!-
-Jūs brauksiet vēlreiz pa turieni?-
-Varētu kādu citu lainu pamēģināt!-

Un tā līdz saulrietam. Bildēšana, filmēšana, prieki, kritieni. Līdz viņa pati dodas augšā, kāpj uz dēļa un brauc lejā. Tad brauciens ierauj viņu savā pasaulē, liek izjust kā sniegs kūst zem dēļa, ļauj iegrimt savā zefīra mīkstumā. Ar augumu izdejojot pagriezienus, iedvesmo lecienam, atbrīvo lidojumā, piezemē nosēdienā un ar adrenalīna uzplūdu mudina doties uz nākamo lecienu. Lejā sajūsmas un prieka kliedzieni no draugiem, kāds arī filmē. Kad brauciens galā- visi skrien apsveikt..

-Tu saņēmies, tas bija tik iespaidīgi!-
-Super, pa skaisto!-

Un vēl citi komplimenti īsi. Fonā ir saulriets. Tas ir bijis notikums, tas ir bijis skaisti. Vēl kopbilde uz saulrieta fona. Vēl mierīgas sarunas par nākamo braucienu. Ilgas atvadas. Ceļš mājup, nogurums un dziļš, dziļš miegs, pirms iemigšanas pasmaidot.
Pēc pāris dienām viņa saņēma jaunu ziņu Facebook.

-Kā iet? Vai jau pieķēries bildēm? Atsūtīsi, lūdzu?-

Ar iedvesmu
LacisRaksta.

Apraujas

Tie skaistie mākoņi tur augšup. Rāmi, mierīgi kā vilcieni. Tos varētu ieelpot un iemiesot sevī. Rodas ilūzija, ka dvēseles kļūst par mākoņiem, kad pamet zemi. Un tad šī ilūzija apraujas.

Es reizēm izjūtu realitātes skarbo garšu. Gluži kā asinis dzert. Pretīgi. To zina visi, taču turpina un turpina tik vien kā uz to uzprasīties. Samelo sev un citiem, dzīvo fantāzijās un stāsta stāstus par mākoņiem. Un tad pienāk tā diena, kad realitāte pasaka- nē. Tā vairs nebūs. Viss. Man pietiek.– Un pietiek jau arī. Sejas viebjas, realitāte sit pļaukas un atkal šī asiņu garša. Pretīgi.

-Zini kā rodas mākoņi?-
-Tos izveido Dievs.-
-Muļķības! Kurš tev to sastāstīja?-
-To man teica tētis ļoti sen.-
-Nu, tā nav. Mākoņi rodas no dvēselēm. Vai zini kā rodas dvēseles?-
-.. Tās nerodas! Tās jau ir. Kad piedzimst. Tā tas ir.-
-Muļķības! Tā tas nevar būt. Dvēseles rodas no atmiņām. Tās ir atmiņas un atmiņu sajūtas, noskaņas, kas ir mākoņos, tur augšup.-
-Kā tu to visu zini tik droši?-
-Es nezinu.-

Mūsu dzīvoklim daudzdzīvokļu namā blakus bija dzīvoklis, kurā dzīvoja mans labākais draugs. Mēs bijām kaimiņi un labākie draugi vienlaikus. Arī mūsu vecāki bija labākie draugi. Tāpēc mēs bieži tikāmies. Līdz pārvācāmies. Kad tikāmies, mēs daudz runājām, bet kad nerunājām, tad ālējāmies. Atceros kā spēlējām kariņus milzīgā melnzemes kaudzē, kas bija uzrakta bērzu birzē netālu no mūsu mājām. Spēlējām līdz aukstie rudens vakari lika pārsalušiem ierasties atpakaļ mājās. Tie bija jauki laiki.

-Vai tu esi laimīgs?-
-Kas tu būsi pēc desmit gadiem?-
-Kāds ir tavs sapnis? Tev tāds vispār ir?-
-Ko tu gribi pastāstīt pasaulei? Kāds ir tavs sakāmais? Kāds ir tavs vēstījums?-
-Kas ar tevi notiek?-
-Kāpēc tu esi tāds?-
-Kā tu varēji?-

Es ikdienā cīnos ar jautājumiem. Tie ir kā zvaigznes. Mūžīgi spīd un atgādina par sevi. Reizēm ir mākoņains, apmācies. Tad es jautājumus nedzirdu, tad es dzīvoju, ļaujos mirklim. Esmu es pats un vēl mazliet. Esmu līdz debesu dzidrajai cukurvatei aizsniedzies un zinu- kā ir tai pieskarties. Tad es zinu visu, visas atbildes, visus jautājumus, visas iespējas un izvēles. Un man blakus tad ir mans draugs, mans kaimiņš. Mēs atkal runājam. Un spēlējam kariņu. Līdz apraujas. Atkal tā asiņu garša. Atkal tās ilūzijas. Apraujas

Par rakstnieku

Tu esi mans stāsts. Mana iedvesma ir ieslēgta mūzikā. Es rakstu ar vārdiem.

Rakstnieks nav izmaināms. Viņa rokās ir simtiem likteņu, kurus rada viņš pats. Viņš raksta to, ko tu domā. Viņš pārvalda pasaules, par kuru eksistenci nevienam nav pat nojausma. Ja kāds censtos rakstnieku ietekmēt, tas tiktu izkrāsots kā klauns kādā miniatūrā. Vai arī nogalināts zemestrīcē kādā ļoti nelaimīgā stāstā. Nē, nē, rakstnieks nav slepkava, viss, ko tas raksta, paliek uz papīra. Taču domas ir spēcīgākas par vārdiem, ja tās pieraksta. Publicētas domas ir vēl spēcīgākas par darbiem, jo tās skan mūžīgi. Tik daudzu cilvēku prātos.

Rakstnieka spēks nav izmērāms. Ja simtiem cilvēku ar izteiksmi, pilnā balsī vienlaicīgi lasītu viena rakstnieka sarakstītu darbu, iespējams, zeme drebētu. Ne jau no skaļuma, bet no spēka, kas ietērpts stāstā. Jo rakstnieks jau raksta tikai tad, kad tam ir ko teikt. Un tam ir ko teikt, kad kaut kas tiešām dziļi, dziļi sirdī ir iedzēlis tā, ka tas ir jāiededzina papīrā. Tūkstošiem vārdu vienā grāmatā sevī glabā milzu viedumu. Valoda ir cilvēku ģeniālākais izgudrojums un tai piemīt milzīgs spēks. Tikai rakstnieks spēj to savaldīt un ietvert stāstā.

Cieniet dzejniekus, jo tie spēj stāstus stāstīt caur dzeju. Tas ir kā lasīt ūdenskritumu, kā iztēloties sevi tauriņu dejā. Ja rakstnieka spēks nav izmērāms, tad dzejnieks spēs šo spēku sarindot atskaņās. Dzejnieki ir kā burvji, kas var izgudrot gan burvju vārdus, gan dziesmu tekstus, uzburt atskaņas ikvienam vārdam un sajust puķes uzplaukšanā dzejoli! Cieniet dzejniekus, jo tie stāstus pārvērš skaistos pantos.

Rakstnieki un dzejnieki ir pamats, uz kā balstās pasaule, mūzika, orķestri, izrādes, kino un pat ikdiena. Tieši rakstnieku un dzejnieku radītie darbi iedvesmo mūziķus radīt dziesmas, režisorus radīt jaunus kino šedevrus, kas, līdz ar laiku, ietekmē visu pasauli. Viss ir saistīts. Ja kāds rakstnieks rada šedevru, dzejnieks- fantastisku dzejoli, tad pēc gada kaut kur citā pasaules malā kāds cilvēks kļūst laimīgāks un, iespējams, arī veiksmīgāks, jo ir iedvesmots visai dzīvei no kāda stāsta vai dzejoļa. Vai filmas, vai dziesmas. Viss ir saistīts.

Es rakstu ar vārdiem, kuri mani pārņem klausoties mūzikā, kuru radījis kāds, kas iedvesmojies no kaut kā cita. Cilvēki iedvesmo cits citu un rada mūžīgu iedvesmas virpuli. Stāsts ir mūžīga attīstības forma, kas kustina pasauli un neļauj tai apstāties. Rakstniekam ir prieks, ka tas spēj rakstīt un iedvesmot pasauli. Taču kā ir ar Tevi?

Ar cieņu un iedvesmu,
LacisRaksta.