#virtuāls un #reāls

Realitāte ir virtuāla un virtualitāte ir reāla

Tā nu šovakar sagadījās, ka meitene vārdā Katrīna čivināšanas sociālajā tīklā man lika aizdomāties par to, cik trausla ir tā robeža starp virtuālo un reālo mūsdienās.

Kad cilvēku nošķir no masas, izģērbj un atņem visu nedabisko un pēc tam liek viņam nostāties lielas, lielas pļavas vidū un vienkārši- būt, tad ir skaidrs- tas ir dzīvnieks. Lai šī radība pielāgotos konkrētajai situācijai būtu jāpaiet laikam, taču adaptācijas procesa rezultāts būtu unikāls- cilvēks tiektos valdīt dabā. Protams, tas ir tāpēc, ka pieslēgtos visi dabiskie instinkti un sāktos cīņa par izdzīvošanu. Bet kā tad ir mūsdienās, kad izdzīvošana ir izvēle, nevis pamatmērķis? Mūsdienās, kad cilvēks ir nevis viens, pliks un pļavas vidū, bet viens no miljardiem, apģērbts, ar iespējām un tehnoloģiskiem brīnumiem apveltīts? Nu jā, tad cilvēks ir cilvēks. Svarīgs kļūst cilvēcīgums.

Tajā brīdī, kad aizdomājos par to, kāds esmu internetā un kāds esmu ārpus tā, arī radās jautājums- kā ir citiem? Es redzu kā citi izskatās sociālajos tīklos, bet cik cilvēku tiešām izturas tāpat kā es- tikpat brīvi, tikpat atklāti? Un vai tas vispār ir normāli?

Izveidoju tviteraptauju

Zinu, ka uz visiem jautājumiem atbildi tajā negūšu, bet vismaz mazu, mazītiņu ieskatu tajā, kā ir citiem- to es viennozīmīgi gūšu. Uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu un varēja sākties #APTAUJA

Un saņēmu atbildes.

Un kādi tad ir secinājumi?

No divpadsmit aptaujātajiem tikai viens cilvēks norādīja negatīvu atbildi. Turklāt tā neizslēdz iespēju, ka vismaz reizi mūžā ir satikts pilnīgi svešs cilvēks no interneta. Lai gan.. Nevar jau tā īsti teikt- pilnīgi svešs. Un te tad arī atklājas visa šī ieraksta lielā jēga un būtība. Vienīgā robeža starp virtuālo un reālo ir cilvēka prātā- cik ļoti pierodi pie kāda veida apstākļiem un kā uztver atšķirīgas vides.

Atbildes, protams, var mēģināt analizēt dziļāk, taču doma jau ir skaidra- internets nav nekāda izdomātā pasaule, kur notiek kaut kas mistisks. Tāpat, internets nav arī pats ļaunuma iemiesojums, kur uzturās tikai pedofili, narkomāni, bubuļi un vampīrbērni. Redz, izrādās, ka internetā var iepazīties un izdarīt to pilnīgi bez jebkādām bailēm par savu drošību. Tomēr es nevēlētos arī visus iedrošināt tagad iepazīties, meklēt jaunus draugus, dzīvot un domāt tikai un vienīgi virtuālajā vidē. Te arī slēpjas nākamā mana doma.

Balanss

Lielajiem dinozauriem agrāk bija totāli garas astes. Nu visi taču esam lasījuši enciklopēdijas un visādi citādi izglītojušies. Visi 100% arī zinam, ka tās garās astes bija tāpēc, lai milzu zobaiņi gluži vienkārši un nesamērojami tizli neapgāztos pie katras vēja brāzmas. Jā, tās astes bija balansam.

Cilvēkiem mūsdienās un arī agrāk ir totāli jaudīgs prāts. Cilvēki taču ir īsti superdzīvnieki, ja tā papēta. Un ja ir jāpadomā- nav tādas lietas/dzīvnieka/parādības pasaulē ar ko varētu salīdzināt cilvēku. Tas ir interesanti, jo tieši šī unikalitāte ir novedusi pie tā, ka Tu, lasītāj, šo vispār vari izlasīt šeit, internetā, par ko vispār ir šis raksts. Un jā, cilvēka prāts ir domāts tam, lai spētu visu turēt balansā. Lai nesajuktu un spētu analizēt, radīt, dot un ņemt. Vienkāršāk sakot- cilvēka prāts ir tik ģeniāls, ka spēj pielāgoties ātrāk par dzīvniekiem. Tāpēc mēs esam cita suga. Nav svarīgi- tā ir liela pļava, interneta dzīles vai pilsētas džungļi- cilvēks ir nemainīgs visur. Nemainīgi eksistējošs un izdzīvojošs.

Ir svarīgs balanss. Tu vari būt internetā pilnīgi atklāts, bet jābūt tādam arī realitātē. Tu vari būt noslēgts internetā un vari būt noslēgts arī ārpus tā. Tā ir Tava izvēle. Taču tā ir grūtāk sasniegt lielākas iespējas, no kurām izvēlēties. Un man reizēm šķiet, ka tieši šis fakts- iespēja izvēlēties iet šo uz pasākumu/ satikt šo cilvēku/ piespiest šo pogu/ pieņemt šo izvēli- ir radījusi man jaunus un jaunus dzīves pavērsienus, kas izvērtušies tiešām, tiešām labi. Nu, vismaz lielākoties. Ir svarīgs balanss, ir svarīgi būt. Taču vēl svarīgāk ir būt cilvēcīgam.

Tas arī viss. No vienkāršas aptaujas līdz neglābjamam dziļumam ar iespēju aizdomāties vēl pāris kilometrus dziļāk. Gribi? Mēs varam padomāt kopā. Raksti komentāros, vērtē, raksti uz tvitteri, es tikai priecāšos!

Ar iedvesmu,
Mārtiņš Kubulnieks,
LacisRaksta.