Par mākoņiem

Sašķīst asfalts pret ūdeni un diena apēd nakti. Rododendrs iekožas ābolā. Tumsa paspiež roku gaismai. Metāls peld pa jūras virsmu. Rīta rasa sasalst, kamēr otrā pasaules malā nav pat ūdens lāses. Uguns atņem kārtējo dvēseli.
Tu esi dzīvs, kad jūti pasauli.

Debesīs cieti mākoņi. Uz tiem sēž pāris vīri un dzer alu. Filosofiskas sarunas par dzīvošanu ik pa brīdim apšalc vējš, kas dzelzs bultas ātrumā skrien kā aptracis suns. Nav no svara kur, nav no svara cik ilgi un kas ceļā būs. Galvenais ir apsteigt laiku, izlādēt visu savu esenci un enerģiju, skriet, skriet, skriet un aizskrieties prom no visiem, no visa. Izzust tālumā. Tik pat ļoti izzust tālumā kā tikko teikts vārds, kuru neviens nesadzird, jo tam pāri birst citi vārdi. Birst un birst, un neapstājas. Visi tie vārdi tādi paši kā vējš. Tikai ir. Nav nekā cita tajos, pat ne mazākās loģikas, pat ne mazākās krāsu gammas, pilnīgi nekādas kultūras tajos un pat nav skaidrības- kas tie par vārdiem vispār. Taču skrien, birst un ir aumaļām. Lai gan to vienu, vienīgo, sīciņo vārdu, ko tie noklāj būtu jāsadzird visiem. Lai gan tās filosofiskās sarunas, ja dzirdētu kāds, mainītos VISS.

-Palīgā!- kliedza kāds tumšas nakts un melnas jūras apskauts, nokļuvis nelaimē.

-Pasaulē ir tik maz laimes un radošuma,- sarunu atkal no jauna uzsāka vīrs uz mākoņa ar alus kausu rokās.

Debesīs iemirdzas saule un izkausē mākoni. Tas kļūst gaisīgs un tukšs. Krīt vīri ar visu alu un iekrīt asfaltā, un nogrimst. Palīgā saucienus nedzird neviens, svarīgākas lietas darāmas pasaules pilsoņiem ir.

Ledus sapūst un izčab tukšumā. Ābols aiz dusmām par pāridarījumu apēd rododendru. Gaisma iesit pļauku tumsai. Pasaule pasmaida, jo spīd saule. Cilvēki nemainās, jo tie ir cilvēki.

Tu esi miris, kad pasaule jūt tevi!

Ja netici man, jautā ugunij.

/ Paldies, ka izlasīji, droši komentē un paziņo par šo arī citiem, izmantojot soctīklu pogas lejā, kā arī neaizmirsti saviem draugiem, radiem un citiem, ko satiec pastāstīt par šo un citiem LacisRaksta darbiem! )

Ar cieņu
©LacisRaksta /