Ritms

Tik taktiski kā pulkstenis tikšķ tavi sirdspuksti. Tik pa tak un tak pa tik. Tu esi kā zelta maliņa mākonim, kas uzpūties virs dzintariem pārbagāta jūras krasta. Tik pa tak un tak pa tik. Ritms ir tas, kas dabu tur līdzsvarā. Tavi sirdspuksti, vēja šalkšana un jūras bangošana. Slēptais ritms haosā. Vai arī slēptais haoss ritmā. Tik pa tak un tak pa tik.

Šobrīd es savās rokās turu savu dzīvību- lidaparāta stūri. Ik pa brīdim apskatot mērierīces un pielabojot kursu, es domāju par to, kā mums bija tad. It kā tik patīkamas atmiņas, bet atliktu vien novērsties ilgāk par minūti un tā smalkā dzīves līnija varētu aprauties acu mirklī.

Toreiz mēs bijām vienoti. Tavās acīs dzirkstīja iedvesmas uguntiņa. Katru nakti tu rakstīji dzejoļus un stāstus. Katru dienu mēs bijām kopā. Nebija svarīgi ko mēs darījām. Svarīgi bija būt kopā, būt vienotiem.

Zināji? Cilvēki runā, ka attālums nav šķērslis attiecībām. Es tam neticu! Melo kā tādi mērkaķi! Es nespēju izturēt nedēļu, kad tu aizbrauci ceļojumā ar savu puiku. Pametu darbu, lidoju ciemos pie tevis. Un tev bija tāpat. Tad es nebūtu spējis iedomāties, ka būs diena, kad es bez tevis, pilnīgā vienatnē, spēšu pacelties debesīs ar tavu lidmašīnu un doties uz nekurieni. Tad es nebūtu spējis iedomāties, ka tu varētu arī nebūt. Ka dzīvība tevī var būt tik izsīkstoša.

Četri simti trīsdesmit deviņus metrus zem manis atrodas tāda kā maza pasaules mala. Klintis, kuras ieskauj jūra un vējā plīvojoša, tīri zaļa zāle. Tur viena māja uzcelta. Pavisam maza un niecīga. Šķiet tajā tikai gulta, tualete un maza, mazītiņa virtuvīte atrodas. Mājiņa pieder kādam vīram, kurš sen jau atrodas aizsaulē. Vīra vietā mājiņu apdzīvo tā mazmeita. Viņai ir piecpadsmit gadu. Viņa nekad nav lidojusi ar lidmašīnu. Tāpat arī viņa nezina, ka tieši šobrīd četrisimti trīsdesmit deviņus metrus virs viņas atrodas viņas īstais tēvs. Nevis tas, kurš ir mežstrādnieks un to neciena ne mata galā, bet tas, kurš ir pilots, aktieris un mūžam meitenes māti mīlošs.

Sirsnības pilni smiekli piepilda šo mirkli un smaids izskaistina tavas sejas vaibstus. Rodas sajūta, ka uzplaukst ziedi, saule iemirdzas vēl spēcīgāk un pasaulē visi ļaudis apmet kūleni milzīgas eiforijas iespaidā. Tu pirmo reizi mūžā esi lidmašīnā, augstu, augstu debesīs. Vāl vakar tevi pārbiedēja lidaparāts, kas nolaidies uz tev atstātās tava vectēva lauku mājiņas teritorijas. Vēl vakar tevi šokēja lidmašīnas pilota stāstītais visas nakts garumā. Taču jau šodien tu esi laimīga, jo tev beidzot ir mīlošs tēvs un iespēja apceļot pasauli. Un rodas tā jocīgā sajūta, ka, darot labu kādam citam, pasaule var kļūt labāka. Jo ir cilvēki, kas piepilda citu sapņus, atklājot tikai mazliet patiesības. Un ir cilvēki, kas mīl tevi vēl stiprāk par sevi.

Gandrīz tik ātri kā divtaktu motors sitas tavi sirdspuksti. Cilvēks tādu skaņu pat nespēj izrunāt. Šķiet, ka tur nav ritma, sirdspuksti ir neloģiski. Taču tu esi laimīga, jo lido. Un pasaule ir līdzsvarā, jo kārtējais labais darbs nomāc kārtējo melno notikumu. Ritms ir pasaules mūzika.

@LacisRaksta, 2012.gada 10.jūlijs

Paldies, ka izlasīji! Nekautrējies padalīties ar citiem (zemāk ļoti ērti vari saspiest sociālo tīklu pogas) un droši komentē, izsaki kritiku vai arī to, kas patika, vai nepatika! )

Ar cieņu, Mārtiņš Kubulnieks (LacisRaksta)