Intervija radio Runā Skaļāk!

Kā nu gadījies, kā ne, mani uzaicināja uz radio Runā Skaļāk parunāties par hobijiem.

Izrādās man to ir gana daudz, lai būtu interesanti par to paklausīties audio versijā. Runājām vairāk kā 40 minūtes ar foršo Annu un galu galā pat aizrunājāmies līdz citplanētiešiem.

Kā man gāja Runā Skaļāk klausies te:

Ar cieņu un iedvesmu,
LacisRaksta.

Ievelc elpu, pasaule.

Ievelc elpu, pasaule.

Sen es neesmu rakstījis savā blogā ikdienišķu bloga ierakstu. Iemesls tam, loģiski, ir trūkstošais laiks. Vai slinkums veltīt brīvo laiku kam šādam. Taču tad pienāk diena, kad saslēdzas astrāli stari un sagriež domas vienā, konkrētā nogrieznī, kas atduras pret ideju- jāveido blogieraksts!

Būtībā, nekas nav mainījies. Pasaule joprojām dzirksteļo ierastajā ritmā, es turpinu ik pa brīdim rakstīt, ziemā cenšos kādu iemācīt snovot (tiesa, tagad man sanāk labāk- pagājušās ziemas beigās pabiju Somijā, kur man šo to pastāstīja par mācīšanu), vasarās un spēkpilnos rudens/ziemas vakaros vizinos ar savu mtb freestyle velo un griežu trikus. Ā, nu jā, tagad strādāju uz pilnu slodzi sabiedrisko attiecību nozarē. Kaut kad arī tas diploms būs, lai varētu teorētiski pasaulei apliecināt, ka es kaut ko kaut kur kaut kā saprotu.

Ievelc elpu, pasaule.

Blogs taču ir personīgā dienasgrāmata, vai ne? Nē? Ak. Nu labi… Mmm, jā, es šodien biju uz Astro’n'out albuma #Lauvas prezentācijas koncertu. Ievilku elpu. Sajūta laba, pamēģiniet arī Jūs- ievilkt elpu. Mani eksperimenti ar laiku un telpu rāda, ka vislabāk to ir izdarīt nokļūstot lieliskā vietā, lieliskā brīdī ar lieliskiem cilvēkiem un lielisku mūziku. Tad, kad šķiet, ka IR, tad jāievelk elpa. Tā dziļi, no visas sirds. Jānotur un jāizlaiž. Es tā šodien izdarīju Astro’n'out koncertā. Sajūta? LIELISKA! Šo koncertu atcerēšos mūžam, jo tieši tas bija brīdis, kad es sapratu. Sevi. Mūziku. Ritmu. Pasaules elpu. Un to ievilku sevī. Uzsūcu, saglabāju, izpūtu.

Ievelc pasauli, elpa.

Cilvēki ir interesantas būtnes. Dažiem intelekts ir vairāk, citiem talants. Taču katram no mums ir savs īpašais veids kā būt citādākam. Interesanti kļūst, kad atmet domu par cilvēkiem un saglabā domu par intelektu un talantu. Ja mēs samaisītu, atsijājot lieko. No teātra paņemtu tikai to intelektu, kas tur virmo, tikai to aktieru talantu, kas tur staro. No mūzikas- ritma auru. No cilvēkiem- domas un idejas. Vēl sajūtas var piejaukt klāt. Pašus cilvēkus atsijāt. Iespējams, ka tad arī rodas cita dimensija, kaut kas neiedomājami citādāks. Kaut kas.. Radošs. Tas būtu apmēram tā, it kā elpa ievilktu pasauli.

Ievelcies, elpa, pasaulē.

Lai vai kā, nemitīgajā darbu, hobiju, sporta, mūzikas, miega un domu mutulī, kuru es izžņaudzu caur sevi ik dienas, es esmu aizdomājies tieši par radošumu. Man ir radusies sapratne, ka radošums, tieši radošums ir tas, kuru ir jāievelk sevī. Tas nenāk tāpat vien, ne no šā, ne no tā iekšā. Tas nekad neklauvēs pie durvīm. Radošums ir kā tāds mākonis, kas tup savā debess kvadrātā un tupēs tur mūžīgi, ja vien neatradīsies kāds, kurš to ievilks sevī, izvirpuļodams un izcīnīdamies ar visām dzīves likstām, priekiem, panākumiem un zaudējumiem. Tikai tā, manuprāt, var tikt pie radošuma. Tikai.

Arī lācis mežā, visticamāk, pie Tevis ciemos nenāks. Tev būs jāiet pašam ciemos pie tā lāča. Ja vien, protams, tas nebūs Latvijas lācis, kurš izbadējies pārbauda Tavas mājas ābeļdārzu. Vai arī tas lācis, kurš raksta un izdomājis kārtējo trako ideju. Nu labi, varbūt arī nāktu ciemos tas lācis. Neko jau nekad nevar zināt, vai ne?

Ar pasaules elpu, iedvesmotiem sveicieniem un ar lāča ķepu uz tastatūras klabinot,
LacisRaksta!

Autortiesības un brīvā kultūra. Vai autordarbus likumīgi var izmantot bez maksas?

Reblogged from Avestra:

Vai par mākslu vienmēr ir jāmaksā? Ja šo jautājumu uzdotu AKKA/LAA aģentūrai, izdevējiem, ierakstu kompānijām vai kādiem citiem starpniekiem, kuri apgalvo, ka aizstāv māksliniekus, tad atbilde būtu viennozīmīgi “jā”. Un vēlams, protams, maksāt nevis pa tiešo pašiem autoriem, kuru darbus mēs izmantojam, bet gan starpniekiem, kuri vēlāk šo naudu sadalīs, kā vajag. Bet ko par to domā paši autori? Šeit atbilde vairs nav tik viennozīmīga.

Read more… 3,316 more words

#virtuāls un #reāls

Realitāte ir virtuāla un virtualitāte ir reāla

Tā nu šovakar sagadījās, ka meitene vārdā Katrīna čivināšanas sociālajā tīklā man lika aizdomāties par to, cik trausla ir tā robeža starp virtuālo un reālo mūsdienās.

Kad cilvēku nošķir no masas, izģērbj un atņem visu nedabisko un pēc tam liek viņam nostāties lielas, lielas pļavas vidū un vienkārši- būt, tad ir skaidrs- tas ir dzīvnieks. Lai šī radība pielāgotos konkrētajai situācijai būtu jāpaiet laikam, taču adaptācijas procesa rezultāts būtu unikāls- cilvēks tiektos valdīt dabā. Protams, tas ir tāpēc, ka pieslēgtos visi dabiskie instinkti un sāktos cīņa par izdzīvošanu. Bet kā tad ir mūsdienās, kad izdzīvošana ir izvēle, nevis pamatmērķis? Mūsdienās, kad cilvēks ir nevis viens, pliks un pļavas vidū, bet viens no miljardiem, apģērbts, ar iespējām un tehnoloģiskiem brīnumiem apveltīts? Nu jā, tad cilvēks ir cilvēks. Svarīgs kļūst cilvēcīgums.

Tajā brīdī, kad aizdomājos par to, kāds esmu internetā un kāds esmu ārpus tā, arī radās jautājums- kā ir citiem? Es redzu kā citi izskatās sociālajos tīklos, bet cik cilvēku tiešām izturas tāpat kā es- tikpat brīvi, tikpat atklāti? Un vai tas vispār ir normāli?

Izveidoju tviteraptauju

Zinu, ka uz visiem jautājumiem atbildi tajā negūšu, bet vismaz mazu, mazītiņu ieskatu tajā, kā ir citiem- to es viennozīmīgi gūšu. Uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu un varēja sākties #APTAUJA

Un saņēmu atbildes.

Un kādi tad ir secinājumi?

No divpadsmit aptaujātajiem tikai viens cilvēks norādīja negatīvu atbildi. Turklāt tā neizslēdz iespēju, ka vismaz reizi mūžā ir satikts pilnīgi svešs cilvēks no interneta. Lai gan.. Nevar jau tā īsti teikt- pilnīgi svešs. Un te tad arī atklājas visa šī ieraksta lielā jēga un būtība. Vienīgā robeža starp virtuālo un reālo ir cilvēka prātā- cik ļoti pierodi pie kāda veida apstākļiem un kā uztver atšķirīgas vides.

Atbildes, protams, var mēģināt analizēt dziļāk, taču doma jau ir skaidra- internets nav nekāda izdomātā pasaule, kur notiek kaut kas mistisks. Tāpat, internets nav arī pats ļaunuma iemiesojums, kur uzturās tikai pedofili, narkomāni, bubuļi un vampīrbērni. Redz, izrādās, ka internetā var iepazīties un izdarīt to pilnīgi bez jebkādām bailēm par savu drošību. Tomēr es nevēlētos arī visus iedrošināt tagad iepazīties, meklēt jaunus draugus, dzīvot un domāt tikai un vienīgi virtuālajā vidē. Te arī slēpjas nākamā mana doma.

Balanss

Lielajiem dinozauriem agrāk bija totāli garas astes. Nu visi taču esam lasījuši enciklopēdijas un visādi citādi izglītojušies. Visi 100% arī zinam, ka tās garās astes bija tāpēc, lai milzu zobaiņi gluži vienkārši un nesamērojami tizli neapgāztos pie katras vēja brāzmas. Jā, tās astes bija balansam.

Cilvēkiem mūsdienās un arī agrāk ir totāli jaudīgs prāts. Cilvēki taču ir īsti superdzīvnieki, ja tā papēta. Un ja ir jāpadomā- nav tādas lietas/dzīvnieka/parādības pasaulē ar ko varētu salīdzināt cilvēku. Tas ir interesanti, jo tieši šī unikalitāte ir novedusi pie tā, ka Tu, lasītāj, šo vispār vari izlasīt šeit, internetā, par ko vispār ir šis raksts. Un jā, cilvēka prāts ir domāts tam, lai spētu visu turēt balansā. Lai nesajuktu un spētu analizēt, radīt, dot un ņemt. Vienkāršāk sakot- cilvēka prāts ir tik ģeniāls, ka spēj pielāgoties ātrāk par dzīvniekiem. Tāpēc mēs esam cita suga. Nav svarīgi- tā ir liela pļava, interneta dzīles vai pilsētas džungļi- cilvēks ir nemainīgs visur. Nemainīgi eksistējošs un izdzīvojošs.

Ir svarīgs balanss. Tu vari būt internetā pilnīgi atklāts, bet jābūt tādam arī realitātē. Tu vari būt noslēgts internetā un vari būt noslēgts arī ārpus tā. Tā ir Tava izvēle. Taču tā ir grūtāk sasniegt lielākas iespējas, no kurām izvēlēties. Un man reizēm šķiet, ka tieši šis fakts- iespēja izvēlēties iet šo uz pasākumu/ satikt šo cilvēku/ piespiest šo pogu/ pieņemt šo izvēli- ir radījusi man jaunus un jaunus dzīves pavērsienus, kas izvērtušies tiešām, tiešām labi. Nu, vismaz lielākoties. Ir svarīgs balanss, ir svarīgi būt. Taču vēl svarīgāk ir būt cilvēcīgam.

Tas arī viss. No vienkāršas aptaujas līdz neglābjamam dziļumam ar iespēju aizdomāties vēl pāris kilometrus dziļāk. Gribi? Mēs varam padomāt kopā. Raksti komentāros, vērtē, raksti uz tvitteri, es tikai priecāšos!

Ar iedvesmu,
Mārtiņš Kubulnieks,
LacisRaksta.

Спой мне

Ja atceries manu rakstu par KOMUNIKĀCIJU (spied uz hiperlinka), tad noteikti uzreiz sapratīsi par ko ir stāsts. Taču, ja neatceries/ neesi lasījis, tad iesaku to izlasīt.

Katja ir nākusi klajā ar jaunu cover versiju. Šoreiz Prāta Vētras dziesmas „Spogulīt, spogulīt“ krieviskajai versijai „Спой мне“. Manuprāt, lieliski izdevies. Balss uz dziesmas beigām kļūst arvien un arvien atvērtāka. Man mazliet par pārsteigumu jau pat ieviļņojas operas cienīgos skaņas viļņos. Tiešām, tiešām patīkami un interesanti ko tādu klausīties.

Катя Филипцова- Спой мне (Brainstorm cover)

Катя, эта версия, я думаю, получилaсь прекрасно. Ты прогрессируешь. Твой голос просто замечательный! Молодец, мне так нравится!!! ))

Dzelzs Latvija

/Autora piezīme: Pēdējā laikā krietni cīnos ar izteiktu „ManNavLaiksNekam“ slimību. Visādi citādi esmu vesels un LacisRaksta blogs tieši tāpat. Ir jauki, ka esmu šo rakstu izveidojis un nu jau viņš ir publicēts. Pirmā šī raksta publikācija parādījās vakar,šajā foršajā, aktīvu jauniešu izveidotajā medijā: http://www.kojas.lv/martins-kubulnieks-speciali-kojas-lv-dzelzs-latvija/. Arī šobrīd, kad publicēju šo rakstu savā blogā, paralēli man ir vēl vismaz trīs darbi, kas jāizdara+ pašlaik atrodos augstskolā. Interesanti, vai ne? Un es nesūdzos. Man tas patīk. Vienkārši gribēju paskaidrot, kāpēc blogs tiek papildināts tik ļoti reti. Jauku lasīšanu, gaidu komentārus (ļoti gaidu!) un veiksmīgu otREdienu!
Cieņā, Mārtiņš!/

Šis ieraksts ir tapis stundu pēc filmas ‘’Dzelzs lēdija’’ noskatīšanās, un daudzas šajā rakstā paustās idejas ir tieša atblāzma no iedvesmojošās filmas par Lielbritānijas spilgtās ekspremjerministres- Mārgaretas Tečeres dzīvi. Starp citu, vortālā 7guru.lv, ir iespējams lasīt interviju ar Timu Bellu Portingeru, kurš savulaik bijis M.Tečeres padomnieks (ātrā saite uz rakstu te: http://7guru.lv/lasamgabali/tims-bells-portingers-dzive-elles-ekspresi ).

Dzelzs Latvija.

Lai arī nesalīdzināmi mazāka par Lielbritāniju, Latvija ir tik pat sadrumstalota un vienota vienlaicīgi. Problēmas Latvijā ir daudz un ļoti krāsaina spektra. Tik tikko vēl notika referendums. Tā laikā parādījās spēcīgs jautājums- kas notiek ar Latgali? Jo tā, kā izskatās, apelē pie nacionāliem jautājumiem, lai tikai parādītu, ka vēl vispār eksistē. Tāpat, mums ir it kā veiksmīga ekonomikas attīstīšanās, lai gan bezdarbs īsti jau nu nemazinās. Un ja tā sāk uzskaitīt, tad uzliesmo vēl kaudzīte ar citiem jautājumiem, kam pamatā, visticamāk, ir politiskā neizlēmība. Iespējams, pamats šīm problēmām ir arī kāda veida neticība saviem spēkiem gan no politiķu, gan tautas puses. Taču galvenais būtu šīs problēmas tik tiešām atzīt un sākt risināt., nevis meklēt pēc to iemesla. Atšķirība no Lielbritānijas? Tur valda visai spēcīga pašpārliecinātība. Tas atkal noved pie līdzīgas problēmas, kas novērojama Latvijā- sadrumstalotības.
Katrs velk deķi uz savu pusi. Katram ir savas intereses. Tad rodas arī jautājums- cik ilgi tas deķis izturēs un kad plīsīs? Kas būs pēc tam- nemieri, protesti vai pat karš?

Mēs esam mazi

Tas ir trumpis, nevis ierobežojums. Turklāt, ja paskatās pāri žogam, tad atklājas, ka Igaunija ir lielisks piemērs tam, cik vienotai būtu jābūt Latvijai. Tas nav nekas jauns, to jau ir teikuši. Tikai mēs neesam ņēmuši vērā.
Ir problēmas ar uzticību Latvijas valstij Latgalē- Latvijas labais flangs kļūst arvien izteiktāk un izteiktāk krievvalodīgs (Daugavpils). Savukārt visa Latgale cīnās par latgaļu valodas ieviešanu un sevis, kā kopienas pieteikšanu Latvijas valstī. Ko dara politiķi? Diskutē un pamazām, pamazītiņām lemj kā situāciju labot. It kā jau labi, jo lemšanai seko arī rīcība- valdība uz Latgali aizsūta kādu runīgu, pētīt alkstošu politiķi, sak, problēma jārisina, bet pirms tam jāizprot. Tomēr tie darbi tik un tā pietrūkst. Diži nav redzams, ka būtu pieņemts kāds saprātīgs lēmums, kas risinātu situāciju, nevis iezīmētu tās šausmīgās aprises. Politika, cik man zināms, īsti nav māksla, bet gan argumentu arēna, kas balstās uz darbiem. Tā vajadzētu būt. Tātad tā vietā, lai sūtītu uz Latgali politiskos spēkus un izlūkdienestus, varbūt būtu jādodas uz Latgali pašiem (lemttiesīgajiem politiķiem)? Vai vismaz jāņem vērā vērtīgi žurnālistikas raksti par aktuālo situāciju, piemēram, Daugavpilī, kur krievvalodīgo īpatsvars ir pat 55%, bet latviešu 18% (dati ņemti no žurnāla „IR“ referenduma nedēļas izdevuma)? Nav jau vajadzīgs uzreiz ieviest krievu valodu Latgalē, sasodīts, kas tā ir par absurdu domāšanu? Ja saliekam kopā izdevumus, ka tikai nesanāk tā, ka izdevīgāk ir ieviest efektīvus un iedzīvotājiem ekonomiski izdevīgus veidus kā iemācīties latviešu valodu?
Mēs esam mazi un tas ir trumpis. Jo mazāk cilvēku, jo vieglāk sasniegt mērķauditoriju, jo labāk strādā likumi. IR Igaunijas piemērs. Būtu arī Latvijas, ja ņemtu vērā referenduma rezultātus un domātu tālāk par ‘’ir problēma, ieviešam pirmo ideju, kas pagadās un aizmirstam problēmu’’ līmeni.

Latvija- līderis?

Kā jau minēju sākumā, šis raksts lielā mērā balstās uz filmu ‘’Dzelzs lēdija’’. Pati svarīgākā un vērtīgākā ideja filmā, manuprāt, ir spēcīga rakstura, kas spēj vienot un aizraut cilvēkus- spēks. Saliekot kopā filmas saturu, jāsecina, ka tā ir par neko citu kā vien līderismu. To, kas Latvijai tik izteikti pietrūkst.

Īss filmas kopsavilkums:
Mārgarete Tečere, sīkuzņēmuma īpašnieka meita, kas visu dzīvi pavadījusi ģimenes uzņēmuma gaitās un palīdzējusi tā attīstībā, asistējot un slaukot grīdas, pat skolas laikā. Ignorējot ideju par atpūšanos kopā ar draugiem, Mārgareta vakarus pavada mācoties, par ko saņem vien apsmiešanu no skolasbiedriem. ‘’Ej savu ceļu’’, noskan tēva balss un jau nākamajā brīdī Mārgareta ir uzņemta Oksfordā. Soli pa solim konstantā attīstībā un ne miņas no padošanās līdz brīdim, kad pēkšņi Mārgareta attopas izglītības ministres deputāta krēslā, kur starp vīriešu intelektuālo mutes brūķēšanu viņas balss pazūd nebūtībā. Un tad jau nākošais solis ir premjerministres kandidatūra, uzvara, sarežģīti lēmumi, kritumi, kāpumi, kritumi, atkāpšanās un leģendas slava, kas pašu gan noved teju vai līdz prātu izkūkojušas omītes statusam, kas reizi pa reizei pilnīgā bezsakarā uzslēdzas uz politiskas lekcijas frekvences..

Tieši šādi, īsumā un brutāli izceļot būtiskākos aspektus izskatās Mārgaretas Tečeres dzīvesceļš. Protams, protams, paralēli tam ir arī līdz sirds dziļumiem patiesa mīlestība un bezgala daudz spiediena no citu politiķu puses par M.Tečerei pieņemajamiem lēmumiem. Taču būsim atklāti, kura nopietna politiķa vai uzņēmēja ikdiena nesastāv no šiem aspektiem?

Būtiskākais šajā visā ir tas, ka tieši šis konstantais ceļš uz noteiktu mērķi Mārgaretu Tečeri padarīja par Mārgaretu Tečeri. Labi, kādā brīdī pieslēdzās spēcīgs un iedvesmojošs atbalsts no M.Tečerei tuva politiķa puses un arī pamatīga sabiedrisko attiecību iedarbība uz tēla un ietekmes uzlabošanu, taču tas jau ir cits stāsts par draugiem un to, ko spēj sabiedriskās attiecības (abiem vajag spēcīgu pamatu, kāds, pavisam noteikti, piemita M.Tečerei).

Salīdzinot

Latvija ir maza valsts, kura divdesmit gados joprojām ir neatkarīga un oficiālā nacionalitāte vēl aizvien ir latviešu. IR daudz problēmu, kas radušās drīzāk slinkuma, nekā to atrisināšanas neiespējamības dēļ. IR parādi, kas, teorētiski, ir dzēšami, ja attīstāmies un ja aug IKP. Tad vēl ir tas līderisma/attīstības jautājums. Šķiet traģiski?
Lielbritānijā, Mārgaretas Tečeres laikā bija arodbiedrību varaskāre, nodokļu slogs un ekonomikas problēmas, izteikti terorakti, karš par teritoriju un Īru Republikas Armijas draudi uz visām pusēm. Un tad tam visam vēl pa virsu rejošu suņu bars valdībā- karstasinīgas politiskās diskusijas (Latvijas pašreizējās valdības diskusijas ir mierīgu jēriņu komunikācija salīdzinot ar to, kas notika Lielbritānijas valdībā M.Tečeres laikā). Hmm, Latvijas situācija vairs nešķiet tik problemātiska, vai ne?

Ja mēģina skatīties uz Latvijas sasaisti ar šo filmu un veikt kādus secinājumus, tad jāatzīst, ka Latvijai tiešām ir nepieciešams ja ne izteikts līderis vai līderisms, tad vismaz konstanta attīstība, ejot uz vienu, noteiktu mērķi un veidojot Latvijas valsti par līderi, piemēru vai vismaz vienotu nāciju, kas spēj panākt daudz, ja vēlas.

Kā situāciju risināt? Kā risināja?

Mārgareta Tečere pārzināja problēmu no sākuma līdz beigām. Viņa varbūt nepārzināja visas problēmas valstī, bet viņai piemita elementāra biznesa domāšanas pieeja katrai situācijai. Un tā tik tiešām strādāja. Es gribētu domāt, ka Latvijai derētu līdzīgs paņēmiens. Cilvēks vai cilvēki, kas pārzinātu ražošanas, mentalitātes un politikas norises. Justu valsti un spētu to visu pateikt tā, ka tas ievieš ticību. Liela daļa M.Tečeres panākumu bija ideāla komunikācija, kas pulcēja sekotājus. Tas arī ir viens no pamatnosacījumiem, kas atšķir jebkuru politiķi no līdera. Latvijai būtu jādomā, kā panākt vienotu attīstību, kā krievvalodīgos padarīt par Latvijas vērtību, kas tāda arī ir, ja mēs domātu ārpus stereotipiem un vairāk iedziļinātos. Cilvēks vai cilvēki, kas Latvijas ekonomisko situāciju vestu uz stabilu attīstību, ieviešot konkrētu plānu un pie tā pieturoties, nevis kritiski šaudītos uz visām pusēm. Protams, ka tas prasīs laiku. Protams, ka tas nav tik elementāri. Taču svarīgi ir zināt un apzināties, ka problēmas ir, ka tās ir jārisina un, ka tās risināt ir nepieciešams konstruktīvi. Nav svarīgi kurš. Svarīgi ir kā.

Lūk, kur parādās visa atslēga šim ierakstam. Nav būtiski kam konkrēti es piekasos un kādus risinājumus piedāvāju. Svarīgākais, kas jāņem vērā tieši TEV un TAGAD ir fakts, ka tieši mēs esam tā cilvēku grupa, kas šo situāciju var labot. Kā? Domājot, ierosinot, protestējot vai atbalstot. Mēs esam Latvija, kopā. Un mēs varētu būt Dzelzs Latvija, ja ņemtu vērā kaut vai to, ko var saprast noskatoties vien parastu filmu kinoteātrī.

Jaunatne un ne tikai

Kaut simts līderu, nekas nebūs panākams, ja netiks atbalstīta jaunrade, ja nebūs iniciatīvas un radošas pieejas, kas pārsvarā ir sastopama tikai jauniešu vidē. Pārsvarā. Viss, ko ieteicu ir vairāk vai mazāk kaut kur jau redzēts/dzirdēts. Tikai fakts paliek fakts- ne viss, kas pavīd informācijas telpā, tiek arī ņemts vērā un attīstīts ilgāk par pamanīšanas brīdi. Runāt var daudz, bet tikmēr, kamēr idejas nenonāk līdz reālai izpildei, tā runāšana ir vien tukšu salmu kulšana.

Mans aicinājums šajā rakstā ir:
1. Iedvesmot jauniešus iesaistīties gan politikā, gan aktīvā diskutēšanā par Latvijas un pasaules aktualitātēm.
2. Mudināt poltiķus ne tikai domāt un radīt „ģeniālas idejas“, bet ķerties pie elementārāko ideju īstenošanas.
3. Likt aizdomāties par to, ko vēlēt politikā nākamajās vēlēšanās. Meklēt ja ne Latvijas līderi, tad vismaz tos politiķus, kas savus vārdus apliecina ar darbu, kas Latviju padarītu par Dzelzs Latviju.
4. Galu galā, gluži elementāri likt atcerēties, ka cilvēkam ir mežonīgi liels spēks. Bet vairāku cilvēku sadarbošanās potenciālu vispār nevar salīdzināt. Lielisks piemērs ir KONY2012 ( http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=Y4MnpzG5Sqc) projekts. Tātad? Kopā mēs spējam un spēsim padarīt Latviju labāku. Nepieciešama tikai vēlme!

Ieguvēji būsim tikai mēs paši, kad mūsu, pašlaik, plastalīna ekonomika un valsts kļūs par rūdītu Dzelzs Latviju, kur labām idejām seko finansējums, izglītība ir augstā kvalitātē, imports ir kaut mazliet pietuvināts eksporta mērogam, ir izteikta vienotība un valsts nodrošina attīstību radošai izaugsmei, nevis tikai izaugsmei kā tādai, kas, līdz šim ir bijusi vāji izteikta.

Ar cieņu un par labāku Latviju,
Mārtiņš Kubulnieks.
Asistents vortālā www.7guru.lv, interneta bloga www.lacisraksta.com īpašnieks, RSU multimediju komunikācijas students.

APTAUJA: KAS TEVI IEDVESMO? /BALVA!/

Atbildi uz biedrības ”Radošā Evolūcija” uzdoto jautājumu ”Kas Tevi iedvesmo?” un saņem balvu!

Visas atbildes tiks izmantotas INFOGRAFIKAS tapšanā.

Radošākās/ interesantākās atbildes īpašnieks dāvanā saņems kino biļeti.

Kurā kino un uz kādu filmu? Pēc vienošanās! Kā šī atbilde tiks izvērtēta? Ar septiņu nejauši izvēlētu cilvēku palīdzību.

Savu variantu raksti komentāros,

sūti uz @LacisPuks vai @RadosaEvolucija

Sūti e-pastā:
martins.kubulnieks@r-evolucija.lv

Atbildi un, iespējams tieši Tu varēsi doties uz kino par baltu velti!

Konkursu rīkoju es, Mārtiņš Kubulnieks, bloga lacisraksta.com autors un biedrības ”Radošā Evolūcija” valdes loceklis. Konkurss notiek līdz rītdienas 18:00.

Ar cieņu, Lacisraksta,

Biedrība ”Radošā Evolūcija”,

Literārā platforma ”Re-teksti”